Par dzīvi un Dievu

Vai baidīties ir cilvēcīgi? Vai spējam dzīvot nebaidoties ne no kā un ne no viena? Un vai tas maz ir vajadzīgs?

 No vienas puses - bailes nereti pasargā cilvēku no nāves briesmām, bīstamām situācijām, nelaimēm vai vienkārši liek būt piesardzīgiem. Šādas bailes ir pat nepieciešamas, lai mēs nekļūtu pārgalvīgi un neapdraudētu sevi un apkārtējos.

Bet ir arī cita veida bailes - tādas, kas cilvēku paralizē, liek visu saskatīt drūmās krāsās, neļauj priecāties par dzīvi un to izbaudīt. Šīs bailes cilvēku sagrauž.

 Andrejam ir 46 gadi. Pēc vairākām neveiksmēm privātajā dzīvē vīrieša lielākais sapnis bijis ģimenes nodibināšana. “Gribēju apprecēties, gribēju, lai man ir bērni. Vienmēr esmu domājis, ka tā ir lielākā laime - būt vīram un tēvam. Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka laime sastāv no maziem, ikdienišķiem prieka mirkļiem, kopā būšanas, bērnu smiekliem, kopīgiem sapņiem. Dzīve ritēja, tomēr nebiju sastapis sievieti, ar kuru vēlētos veidot ģimeni. Protams, ka pārdzīvoju! Visiem draugiem bērni jau bija pusaudži, bet es joprojām biju viens. Nesapratu, ko daru nepareizi, bet - varbūt man vienkārši vajadzēja sagaidīt savu īsto otro pusīti?

Strādāju skolā par sporta skolotāju, un uz šo pašu skolu atnāca strādāt jauna matemātikas skolotāja. Jau no pirmās dienas jutām simpātijas viens pret otru, bet ar laiku attiecības pārauga mīlestībā.

 Apprecējāmies. Kad piedzima mūsu meitiņa man bija jau 43 gadi. Biju neizsakāmi laimīgs, jo bērna dzimšana ir īpašs mirklis, bet tajā pašā laikā- manī iezagās domas par to, ka varētu atgadīties kas slikts. Varbūt pēkšņi nomiršu, kas tad notiks ar manu ģimeni? Kas audzinās manu meitu? Man bija tik ļoti bail zaudēt savu ģimeni, ka reizēm sāku izturēties neadekvāti. Piemēram, sieva ar meitiņu devās pastaigā, bet es ik pēc 5 minūtēm zvanīju sievai un jautāju - vai viss ir kārtībā? Vai mazajai ratos nav auksti? Vai viņas šķērsojušas ielu uzmanīgi? Vai nav runājušas ar svešiniekiem? Burtiski smacēju mīļos ar savu uzraudzību. Šķita, ja nebaidīšos par viņām un atslābšu, notiks kas neparedzēts. Zinu, ka sievai tas nepatika, bet viņa to centās neizrādīt.

 Arī mans labākais draugs, ar kuru esam tuvi kopš bērnības, bija pamanījis, ka esmu kļuvis tramīgs un bailīgs. Reiz viņš man sacīja- tas ir tikai cilvēcīgi baidīties par saviem mīļajiem, bet ja bailes paralizē tavu dzīvi un kontrolē tevi, ir jāmēģina ar to cīnīties. Atbildēju viņam, ka to ir viegli pateikt - bet kā to izdarīt? Nekad neaizmirsīšu viņa atbildi- brīdī, kad mūsu tuvinieki iziet no mājas un dodas savās gaitās, mēs varam par viņiem tikai lūgt. Mēs nevaram vienmēr būt blakus un viņus pasargāt, bet vienmēr varam lūgt Dievu, lai viņus sargā!

 Protams, ka joprojām sazvanos ar sievu vairākas reizes dienā, stāstām viens otram par savām gaitām, bet mēģinu pats sev atgādināt - es nevarēšu vienmēr būt blakus savām meitenēm, bet Dievs vienmēr būs ar viņām!”

 “Nebaidies, jo es esmu ar tevi, nebīsties, es esmu tavs Dievs, es spēcināšu tevi, tev palīdzēšu, ar savu labo taisnības roku es tevi uzturēšu!” /Jesajas 41:10/

Vēlies saņemt bukletu "Bailes"? Sazinies ar mums.